Vēsture / 1920.gada 11.augusts – Latvija paraksta miera līgumu ar Padomju Krieviju
30.10.2008
Pēc brīvības cīņām Latvijā, kad no Latgales tika padzītas pēdējās Padomju Krievijas karaspēka vienības, 1919.gada 11. septembrī Latvijas valdība saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas. Krievija ārlietu tautas komisāra Čičerina telegrammā Latvijai bija piedāvāts “sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm”, atšķirībā no Igaunijas, Somijas un Lietuvas, kurām Krievija piedāvāja arī atzīt to neatkarību.
Sākotnējā Baltijas valstu nostāja bija tāda, ka sarunas ar Krieviju notiek kopīgi. Savukārt Krievija centās panākt sarunu sākšanu bilaterāli ar katru no Baltijas valstīm atsevišķi. Pirmās debates Tautu Padomē par iespējamām miera sarunām ar Krieviju notika 1919.gada 6.oktobrī. Debatēs izkristalizējās vismaz trīs iespējamās pieejas miera sarunām. Pirmo pieeju pārstāvēja Pagaidu valdība, un to formulēja ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics - miera sarunas jārisina kopīgi ar pārējām Baltijas valstīm, pēc pamiera noslēgšanas miera sarunas uzsākamas tikai ar tādu Krieviju, kurā būtu neboļševistiska valdība.
Otro pieeju pārstāvēja opozīcijā esošie sociāldemokrāti - nekavējoties uzsākamas pamiera sarunas, kuru noteikumi būtu Latvijas atzīšana no Krievijas puses de iure, Latgales atstāšana un Pētera Stučkas valdības likvidēšana; miers sarunas uzsākamas nekavējoties pēc pamiera noslēgšanas. Trešās, marginālās, pieejas pārstāvji uzskatīja, ka ar lieliniecisko Krieviju nav uzsākamas nekādas sarunas.
Latvijas delegācija miera sarunām, kuras sastāvā bija ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, tieslietu ministrs K.Pauļuks, pulkvedis Eduards Kalniņš, Jānis Vesmanis un Pēteris Berģis, no Rīgas izbrauca 10.aprīlī. Kopā ar ekspertiem un tehnisko personālu delegācijā bija 34 personas. Oficiālās miera sarunas sākās 16.aprīlī Maskavā. Sarunas noritēja sešās komisijās - militārajā, politiskajā, juridiskajā, koncesiju, finanšu un reevakuācijas. Sarunu sākumposmu aizņēma Latvijas puses centieni panākt no Krievijas piekrišanu, ka tā 1918.gadā ir iebrukusi Latvijā, ko izraisīja cerības panākt atlīdzību par kara darbības radītajiem zaudējumiem. Pēc tam, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Krievijas puse šajā jautājumā nepiekāpsies, delegācijas pārgāja pie robežu jautājuma, kas galvenajos vilcienos tika atrisināts līdz 19.maijam.
Kad kompromiss par robežu bija panākts, Latvijas delegācijas vadītājs A.Zēbergs 22.maijā atgriezās Rīgā, it kā lai personīgi sniegtu ziņojumu Z.Meierovicam. Taču patiesībā sarunu risināšana Maskavā bija izsmēlusi viņa spēkus. Jūnijā viņš oficiāli atteicās ne tikai no delegācijas vadības, bet arī no ārlietu ministra biedra posteņa. Viņa vietā par delegācijas vadītāju kļuva J.Vesmanis.
Līdz jūnija vidum bija izdevies saskaņot līguma pirmos četrus pantus - Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas puses, robežu jautājums un tā sauktās drošības garantijas - abpusēja apņemšanās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju darbību. 12.jūnijā tika parakstīts arī bēgļu reevakuācijas līgums. 17.jūnija delegāciju debatēs Krievija formulēja savu viedokli ekonomiskajos jautājumos, no kura tā neatkāpās līdz pat sarunu noslēgumam, - Krievija atteicās pilnībā reevakuēt no Latvijas izvestās iekārtas un citas materiālās vērtības; atteicās atzīt Latvijas tiesības uz Krievijas zelta daļu; atteicās kompensēt kara radītos zaudējumus.
1920.gada 11.augustā plkst.12.40 Latvija parakstīja miera līgumu ar Krieviju, kura otrajā pantā norādīja, ka Krievija „bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, pastāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi”.
Bilde:
Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšana 1920.gads – fotoreprodukcija no grāmatas „Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados”, Rīga, 1928.g., 80.lpp.
© LETA 2008 | Lietošanas noteikumi
Marijas 2, Rīga, LV 1050, Latvija | tālr.: 67222509, fakss: 67223850 | e-pasts: marketing@leta.lv
mājas lapu izstrāde