Vēsture / 1919.gads – Brīvības cīņas Latvijā un Bermonta uzbrukums Rīgai

Jūsu vārds
Jūsu e-pasta adrese
Saņēmēja e-pasta adrese
Komentārs

1919.gads – Brīvības cīņas Latvijā un Bermonta uzbrukums Rīgai

29.10.2008

Neatkarības atzīšanas jautājumā Latvijai gūt lielākus panākumus objektīvi traucēja arī sarežģītā un neskaidrā iekšpolitiskā situācija. Līdzās centieniem panākt starptautisku Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti tika uzsāktas brīvības cīņas ar mērķi no Latvijas padzīt Padomju Krievijas karaspēku, taču Rīdigers fon der Golcs, kurš sākotnēji palīdzēja padzīt lieliniekus, vēlējās īstenot savus plānus un apvienojās ar Pāvela Bermonta karaspēku, lai ieņemtu Rīgu.

Līdz Rīgas atbrīvošanai 1919.gada 22.maijā no Padomju Krievijas atbalstītās valdības K. Ulmanis un A. Niedra sadarbojās kopā. Taču pēc Rīgas atkarošanas situācija mainījās. No Igaunijas uz Ziemeļlatviju, ko draudošā ielenkuma dēļ atstāja P. Stučkas valdības armija, virzījās igauņu un Igaunijā saformētais latviešu karaspēks, kas simpatizēja K. Ulmanim, bet neatzina A. Niedras valdību. Vācieši, kas vēlējās palielināt savu ietekmi Latvijā, bija ieinteresēti nepieļaut, lai šīs militārās vienības ieņemtu kaut cik vērā ņemamu Latvijas teritorijas daļu, jo tas nostiprinātu K. Ulmaņa un viņu atbalstītāju pozīcijas.

Tāpēc A. Niedras valdībai uzticīgais karaspēks devās uz Cēsu pusi, lai ieņemtu Vidzemi. Izšķirošā bruņotā sadursme 1919.gada 19.-23.jūnijā pie Cēsīm (Cēsu kaujas) beidzās ar vācu landesvēristu un Dzelzs divīzijas sakāvi. Pēc šī zaudējuma A. Niedras valdība bija spiesta pamest politisko skatuvi. 1919.gada 27.jūnijā K. Ulmaņa Pagaidu valdība atjaunoja savu darbību Liepājā, bet pēc pusotras nedēļas ieradās Rīgā.

1919.gada augustā un septembrī, lai nebūtu jāatstāj Kurzeme, vācu karavīri pārgāja Pāvela Bermonta vadītajā krievu karaspēkā, tā dēvētajā Krievijas brīvprātīgo rietumu armijā. R. fon der Golca ietekmē, kurš nebija attiecies no utopiskajām iecerēm par „Versaļas važu” saraušanu, P. Bermonts savus tuvākos plānus saistīja ar Baltijas sagrābšanu. Krievijas brīvprātīgo rietumu armijas virsnieku apspriedē Jelgavā 1. oktobrī tika nolemts uzbrukt Rīgai, gāzt Latvijas un Igaunijas valdību, pārvērst abas šīs valstis par Krievijas provincēm ar ierobežotu autonomiju un bez tiesībām turēt savu karaspēku, kā arī pilnībā atjaunot visas vācbaltiešu muižniecības privilēģijas.

Bermonta–Golca 45 000 kareivju lielais karaspēks uzbrukumu Rīgai uzsāka 1919.gada 8.oktobrī. Viņu armijas rīcībā bija 100 lielgabali, 600 ložmetēji un 120 lidmašīnas. Savukārt latviešu karaspēks pret Bermonta karaspēku varēja nostādīt tikai 12 000 kareivju, jo pārējās latviešu armijas daļas cīnījās Latgalē pret Sarkano armiju. Ienaidnieka pārspēks bija milzīgs, tādēļ pēc divu dienu cīņām Rīgas aizstāvjiem vajadzēja atkāpties. 9.oktobra vakarā Bermonta armijas daļas jau bija sasniegušas Torņkalna dienvidu daļu, kā dēļ latviešu karaspēkam nakts aizsegā vajadzēja pārcelties uz Daugavas labo krastu. Nākamajā dienā bermontieši ieņēma Pārdaugavu, līdz ar to Daugava Rīgā kļuva par uguns līniju un tās krastos iesākās veselu mēnesi ilga cīņa.

Izšķirošais uzbrukums ienaidniekam iesākās 3.novembrī, kuru atbalstīja Antantes flote, apšaudot ar spēcīgu artilērijas uguni ienaidnieka pozīcijas. Lai padzītu bermontiešus no Rīgas, militāras cīņas notika 7 dienas, un 10.novembra naktī nepārtrauktie latviešu armijas uzbrukumi lika bermontiešu armijai atstāt Rīgu un atkāpties uz Olaines pozīcijām. 11.novembra rītā Rīga jau bija atbrīvota. Brīvības cīņas ilga līdz pat 1920.gada nogalei, kad pilnīgi no vācu armijas tika atbrīvota Kurzeme un no Sarkanās armijas –Latgale.

 

Bildes:

Pirmā bilde: Ziemeļarmija pie Rīgas vārtiem 1919.gads – fotoreprodukcija no grāmatas „Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados”, Rīga, 1928.g., 33.lpp.

Otrā bilde: Bermonta cīņu laikā nopostītais Daugavas tilta rajons, Pārdaugavā 1919.gads - fotoreprodukcija no grāmatas „Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados”, Rīga, 1928.g., 114.lpp.

Avoti:

Fr.Zālītis, „Latvijas vēsture”; Rīga, 1937.gads; 347.lpp.

„Latvijas vēsture 20.gadsimts”, Rīga, apgāds „Jumava”, 2005.gads, 116.-118.lpp.

 

Komentēt