Vēsture / 1918.gada 12.jūlijs – Latvijas Pagaidu Nacionālā padome uztic Zigfrīdam Annai Meierovicam pārstāvēt Latviju ārzemēs

Jūsu vārds
Jūsu e-pasta adrese
Saņēmēja e-pasta adrese
Komentārs

1918.gada 12.jūlijs – Latvijas Pagaidu Nacionālā padome uztic Zigfrīdam Annai Meierovicam pārstāvēt Latviju ārzemēs

21.08.2008

Jau kopš 1917. gada beigām Latvijas Pagaidu Nacionālā padome (LPNP) un Ārlietu nodaļas apspriedēs arvien no jauna tika uzsvērta nepieciešamība Nacionālās padomes pārstāvjiem doties uz ārzemēm - ārpus toreizējās Krievijas robežām. Tiekoties tikai ar sabiedroto valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Krievijā, nevarēja propagandēt latviešu tautas intereses, kā arī Latvijas valsts dibināšanas un starptautiskās atzīšanas nepieciešamības ideju izplatīt plašāk pasaulē. Tāpēc tika pieņemts lēmums pārstāvēt Latvijas intereses ārzemēs uzticēt Zigfrīdam Annai Meierovicam, kurš vēlāk kļuva par neatkarīgas Latvijas valsts pirmo ārlietu ministru.

LPNP Ārlietu nodaļas 1918. gada 23. janvāra sēdē nolēma, ka jāsteidzina trīs iecelto delegātu sagatavošanās viņu tiešajiem uzdevumiem, un lūdza tos atbrīvoties no citiem pienākumiem. Gandrīz katras sēdes protokolā bija atgādināts, ka LPNP delegātiem steidzami jādodas uz Rietumeiropu, lai nodibinātu personiskus kontaktus ar Rietumu lielvalstu valdībām. Par pirmo un vispiemērotāko pārstāvi šim darbam izraudzīja Z. Meierovicu, kurš atstāja LPNP Finanšu nodaļas vadītāja posteni un gatavojās diplomāta misijai. Par pirmo valsti izraudzīja tobrīd Eiropas varenāko valsti - Angliju. Tomēr izbraukšana bija saistīta ar daudzām problēmām, ar kurām latviešu pārstāvjiem nācās saskarties pirmo reizi, piemēram, izvēlēties iespējami optimālāko Latvijas un latviešu tautas reprezentēšanas veidu.

Apmēram pusgadu LPNP vēl nespēja aizsūtīt delegātu uz ārzemēm. Kara gaita radīja pārliecību, ka sabiedrotie gūs uzvaru, tāpēc delegāta izbraukšanas steidzināšana aktualizējās saistībā ar to, ka latviešiem laikus jāgādā, lai arī latviešu pārstāvju viedoklis tiktu uzklausīts gaidāmajās miera sarunās par pēckara Eiropas valstu sistēmas pārveidošanu. Z. Meierovicam izdevās no padomju Tautas komisariāta darbinieces saņemt izbraukšanas atļauju, iespējams, personisku simpātiju dēļ. Tikai tad, kad Z. Meierovics jau bija ceļā, padomju komisariāts secināja, ka ārzemju pases izdošana bijusi liela kļūda. Z. Meierovicu čekisti meklēja viņa Maskavas dzīvoklī, kā arī tur izdarīja kratīšanu. Z. Meierovics kļuva par pirmo latviešu diplomātisko pārstāvi ārzemēs.

Z. Meierovicam diplomātisko sarunu risināšanai izsniedza īpašu pilnvaru: “Latviešu Nacionālā padome, kura pagaidām ir topošās Latvijas augstākā valsts iestāde un apvieno sevī visas latviešu nacionālās partijas un centrālās sabiedriskās iestādes, sūta uz Angliju kā savu pilnvaroto pārstāvi cand. rer. merc. Zigfrīdu Meierovicu.” Pilnvarā bija uzskaitīti galvenie darbības virzieni, kas atainoja tālejošus, perspektīvus mērķus, kaut arī to sasniegšana īsā laikposmā nebija paredzama. Pilnvarā bija teikts, ka “pārstāvis visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību”, ietverti mērķi iegūt Anglijas un tās sabiedroto atbalstu starptautiskās konferencēs un, slēdzot miera līgumu, prasīt, lai caur Latvijas teritoriju ietu pilnīgi brīva satiksme starp Rietumeiropas valstīm un Krieviju, panākt, lai palīdzētu izpostītās Latvijas saimniecībai. Šim nolūkam pārstāvim jāsniedz aizrādījumi un ziņas, kas pareizi apgaismo Latvijas iedzīvotāju politiskos centienus.

1918. gada 12. augustā Z. Meierovics ieradās Londonā kā LPNP pilnvarots pārstāvis pie Anglijas valdības (tā minēts viņa pilnvarā), bet vispirms bija jāpanāk, lai Anglijas valdība viņu par tādu atzītu. Loģiski, ka viņa kā pārstāvja atzīšana bija saistīta ar Latviešu Pagaidu nacionālās padomes kā “topošās Latvijas augstākās valsts iestādes” atzīšanu. Z. Meierovica uzdevums bija pārliecināt Anglijas Ārlietu ministriju par Latvijas patstāvības iespējamību un nepieciešamību un latviešu tautas tiesībām uz neatkarīgu valsti. Jau 23. oktobrī Z. Meierovicu pieņēma Anglijas ārlietu ministrs Dž. Balfūrs, kurš Viņa Majestātes valdības vārdā mutiski paziņoja, ka angļu valdība ir nolēmusi pagaidām atzīt Latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību līdz Parīzes miera konferences lēmumam par Latvijas likteni. Pēc šī angļu valdības 23. oktobra paziņojuma Londonā vēl pirms 1918. gada 18. novembra sāka darboties pirmā Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība, kaut arī tā sākumā objektīvas nepieciešamības dēļ vairāk pildīja informācijas funkcijas.

Latvijas oficiālo de facto atzīšanu no angļu valdības puses tradicionāli saista ar 1918. gada 11. novembri, kad 23. oktobra deklarāciju pēc Nacionālās padomes lūguma atkārtoja vēlreiz rakstveidā. 11. novembrī Z. Meierovics saņēma Dž. Balfūra parakstītu oficiālu notu, kurā bija deklarēts, ka britu valdība “...ar prieku no jauna apstiprina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz tam laikam, kamēr miera konference liks pamatus jaunam brīvības un laimes laikmetam jūsu tautai”. Šajā deklarācijā angļu valdība, atbildot uz Z. Meierovica 30. oktobra rakstu par savu statusu, atzina viņu par Latvijas Pagaidu valdības neoficiālu diplomātisko pārstāvi.

Tādējādi 11. novembrī Latviešu Pagaidu nacionālo padomi de facto atzina par Latvijas Pagaidu valdību septiņas dienas pirms Latvijas valsts proklamēšanas. Anglija LPNP atzina par latviešu tautas pārstāvniecības likumīgu orgānu, un Rietumvalstīs tā bija atzīta autoritāte. LPNP tomēr nebija sevi proklamējusi par pastāvošu augstāko varu Latvijā un realizējusi varu Latvijā. Taču tieši LPNP darbības rezultātā tika sākti pirmie latviešu pārstāvju diplomātiskie kontakti, meklēti risinājumi pirmo pārstāvniecību un konkrētu mehānismu izveidei ārējo sakaru funkcionēšanas vajadzībām. Būtiska nozīme Latvijas ārpolitiskā dienesta veidošanās sākumposmā bija faktoram, ka latviešu pārstāvjus pilnvaroja konkrēta latviešu tautas interešu pārstāvniecības iestāde (LPNP) un ka tieši šīs institūcijas pārstāvjus uzklausīja diplomāti ārzemēs.

Bilde:

Pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics - fotoreprodukcija no grāmatas "Latvija Republika desmit pastāvēšanas gados", Rīga, 1928.g., 81.lpp

Avots:

Lerhis, A. Latvijas ārpolitiskā dienesta un Ārlietu ministrijas izveidošana (1917-1919). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1997. Nr.4, 77.-107.lpp

Komentēt