Blogi

Šķīries no dzīves mans Skolotājs - Aleksandrs Solžeņicins. Nē, protams, viņš nekad nav mācījis man fiziku un matemātiku. Un es nekad neesmu gājusi lauku skolā Rjazaņas apgabalā, kur pēc atbrīvošanas no GULAGa viņš, nākamais Nobela prēmijas laureāts literatūrā, pelnīja iztiku, ar krītu uz klases tāfeles izzīmēdams formulas un vienādojumus.

Grāmatas dažreiz ne tikai pārstāsta vēsturi, tās pašas var to veidot. 1959. gadā dzīvojot Zviedrijā, Uldis Ģērmanis sarakstīja Latvijas vēstures grāmatu Latviešu tautas piedzīvojumi (Latvian saga). Viņš vēlējās, lai grāmatu izlasa latviešu bēgļi un viņu bērni, jo padomju okupācijas laikā PSRS propaganda mēģināja izdzēst daudzus tai nevēlamus Latvijas vēstures faktus.

Atzīšos uzreiz - virsrakstu šim blogam esmu aizguvusi no rajona avīzes Bauskas Dzīve, kad tā atvērumā manu uzmanību piesaistīja ziņa: "Unikālu kalendāru 400 dienas līdz Bauskai-400 20.jūnijā pilsētas pašvaldība dāvināja 400 sabiedrībā pazīstamiem baušķeniekiem. Otra tāda izdevuma nav, jo gads sākas 20.jūnijā, bet beidzas 2009. gada 25. jūlijā - pilsētas 400 gadu jubilejā."

Reiz es kļūmīgi izteicos, ka visievērojamākie tūristi Latvijas vasarā ir stārķi. Ornitologs aši laboja manu kļūdu sakot, ka "mājas" ir tā vieta, kur tu iekārto savu ligzdu un audzini savus bērnus. Katru vasaru reģistrē 8 000 balto stārķu pārus, kas ligzdo savās mājās, Latvijā. Vienkārši ziemu tie pārlaiž Āfrikā, 7 000 kilometrus no šejienes.

Līdz ar atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmajiem brīvības soļiem, tai cieši līdzās gājis un audzis arī Latvija Statoil kolektīvs. Pašlaik, kad, salīdzinot ar Latvijas vecumu, esam sasnieguši tikai pusaudžu gadus, izjūtam atbildību, godaprātu un nesavtīgu mīlestību pret vietu, kuru saucam par savām mājām - Latviju. Izgaismots ceļš ir drošs un stabils ceļš, kuru ejot pat drūmākās naktis neļauj baidīties. Tilts ir saikne starp pagātni un nākotni. Ja ikkatrs tilts ir gaiši apmirdzēts, tad mūsu nākotnes ceļš ir iedvesmas un drosmes pilns.

Kādā no iepriekšējiem blogiem es ieminējos, ka Dikļiem, ko pazīstam kā latviešu Dziesmu svētku šūpuli, bija īpaša loma manā pašas dzīvē. Man patiesi ir būtiski apzināties savu piederību Latvijai caur konkrētām ģeogrāfiskām un vēsturiskām vietām, tāpēc gribu šodien pieminēt arī šo apdzīvoto vietu Vidzemes kartē.

Ikvienai valstij ir karogs un par katru no tiem ir savs stāsts. Par sarkanbaltsarkano Latvijas karogu stāsti ir pat vairāki. Daži ir ļoti veci un sakņojas leģendās, citi ir jaunāki un ar dziļu simbolisku nozīmi Latvijas cilvēkiem.

Pirms deviņdesmit gadiem Latvijas dzimšana notika kā tautas dziesmā - tumsiņā, naksniņā. Veļu laika tumsa pašu mājās, pasaules pirmā kara nakts. Bet Latvija, meitene, par spīti visam gāja uz gaismas pusi. Viņas ļaudis par viņu iedegās - radīja savu valsti no nekā.

Larvijas Okupācijas muzeja biedrība 18. jūlijā rīko konferenci Radošās inteliģences loma Atmodā. Galvenie runātāji konferencē būs tie inteliģences pārstāvji, kas pirms 20 gadiem no Latvijas Radošo savienību plēnuma tribīnes uzstājās ar revolucionārām runām, kas bija Atmodas priekšvēstneši. Pareizāk sakot, sapulcēsies tie no mums, kas vēl ir dzīvi. Citu uzaicināto skaitā arī es saņēmu piedāvājumu uzstāties ar jaunu referātu, kas izriet no pirms divdesmit gadiem runātām tēzēm.

Tāpat kā aptuveni 200 citas pasaules valstis, Latvija šodien vēlas izcelt savu konkurētspējīgo identitāti, lai attīstītos tūrisms, investīcijas, starptautiskā sadarbība, plauktu un zeltu ikviens labs darbs. Nesen veiktie pētījumi norāda uz veseliem trim mūsu nacionālās identitātes aspektiem, kas ir izcili pasaules mērogā: panākumi zinātnē, tīrā daba un bagātā, daudzšķautņainā kultūra.