Blogi

Valsts dzimšanas dienā mēs parasti pieminam tos cilvēkus, kas ir palīdzējuši valsti dibināt, aizsargāt un turējuši svētas tautas vērtības. Latvijā šādu pieminēšanas cienīgu cilvēku pēdējos 90 gados ir bijis ļoti daudz.

Nav vairs aiz kalniem 1. septembris - katram no mums šī diena reiz bija tas ilgotais slieksnis, aiz kura beidzas zināms bērnības posms un sākas jauna skolas dzīve. Es pati pirmajā klasē devos tālajā 1952. gadā, turklāt meiteņu skolā. Jā, jā, lai cik tas dīvaini šodien neskanētu, bet pirmajos pēckara gados Rīgā bija meiteņu un zēnu skolas. Starp citu, šī elitārā skola pastāv arī šobaltdien, ar to pašu 10. numuru, bet nu jau vairāk kā pusgadsimtu tajā mācās visi kopā - gan meitenes, gan zēni. Jāteic, ka 1952. gadā 10. vidusskola bija bezmaz vai augstdzimušo jaunavu pansionāts, un es tajā nokļuvu gluži nejauši, jo biju reģistrēta attiecīgajā mikrorajonā.

Reiz Latvijā bija tādi laiki, kad pasaulē populārākā galda spēle Monopols šeit bija aizliegta. Es nezinu, vai padomju funkcionāri tiešām ar likumu to bija aizlieguši, bet veikalos spēli gan nopirkt nevarēja. Gluži tāpat, kā rokenrols, ārzemju grāmatas un Time žurnāls, arī Monopols bija ejoša prece melnajā tirgū. Spēle bija arī gaidīta dāvana no dekadentisko Rietumu radiem, kas to slepus ieveda Latvijā. Daudzi uzņēmīgi latvieši paši taisīja spēles galdu no kartona un papes, paši zīmēja lauciņus un tulkoja īpašumu nosaukumus latviski. Brīvdienās Monopola disidenti slepeni pulcējās vāji apgaismotos konspiratīvos dzīvokļos un dziļā pagrīdē iesaistījās graujošās darbībās, pērkot un pārdodot īpašumus ar amerikāņu nosaukumiem, piemēram, Ņujorkas avēniju un Mārvingārdenu...

Katru gadu augustā Aglonā norisinās Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, ko apmeklē svētceļnieki gan no visiem Latvijas nostūriem, gan no vairākām pasaules zemēm. Aglonas Dievmātes Marijas baznīca, kas iesvētīta 1751. gadā, šodien uzskatāma par vienu no nozīmīgākajām katoļu svētnīcām Eiropā. 1980. gadā Romas pāvests piešķīris baznīcai bazilikas statusu, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, 1993. gada septembrī, Jānis Pāvils II pagodināja Aglonu ar savu vizīti. Bazilikas galvenā relikvija ir Aglonas Dievmātes Brīnumdarītāja glezna, pie kuras, pēc nostāstiem, ir noticis ne viens vien brīnums. Lūk, ar šo gleznu saistās manas dzīves epizode, par kuru, pēc hronoloģijas vadoties, derētu pastāstīt tieši šodien...

Olimpiskā uguns, mūžīgā uguns, zaļā gaisma, gaismas pils, gaismas tilti - visi šie vārdu salikumi simbolizē pāreju no tumsas uz gaismu, vieš cerību, ticību vai mīlestību. Kad mums ir skumji un mēs par kaut ko lūdzam - mēs iededzam svecīti. Kad lūdz tauta - tā sadodas rokās. Arī es pirms 19 gadiem Baltijas ceļā sadevos rokās ar svešiem cilvēkiem un sajutu milzīgo tautas vienotību un spēku. Tas bija dvēselisks un saviļņojošs laiks. Nāca Barikādes, augusta pučs - mēs pretojāmies, mēs kopīgi lūdzām Dieviņu Mežaparka estrādē un mēs izcīnījām!

Ģeogrāfija un politika var izmainīt mūsu nacionālo identitāti, bet būtībā itin nekas nevar mainīt to, kas mēs esam.

Šī vasara ir tik saspringta, strādājot pie jaunās īsmetrāžas spēlfilmas Vienīgā fotogrāfija tapšanas, dienas paskrien tik ātri, ka nemaz nepamanu - kopš Jāņu dienas notikusī filmēšana Latvijas Nacionālajā teātrī jau ir vēsture. Bet vēstures atdzīvošanās mirklis tik senā notikumā - Latvijas proklamēšanas brīdī - joprojām šķiet tepat blakus.

Tuvojas 19. augusts. Laikam līdz mūža galam man šis datums atsauks atmiņā 1991. gadu... Toreiz, pirms septiņpadsmit gadiem, mani pamodināja tālruņa zvans - mana paziņa, pensionāre, kurai radiouztvērējs arī pa miegam bija pie auss, satraukti pateica divus vārdus: "Ieslēdziet radio!". Tūdaļ ieslēdzu gan radio, gan televīziju - abos ziņoja, ka šonakt varu Padomju Savienībā no likumīgi ievēlētā valsts prezidenta Mihaila Gorbačova pārņēmusi kaut kāda ГКЧП - ārkārtējā stāvokļa komiteja, kas taisās ievest valstī kārtību. Televizorā pārmaiņus ar diktoru atkārtotiem paziņojumiem dejoja gulbji: pučisti mierināja tautu ar Čaikovska baleta Gulbju ezers ierakstu.

Iespējams, iepriekš būsiet pamanījuši manu blogu, kurā vaicāju - vai Latvija ir sena? Esmu atklājis, ka Latvija ir vecāka nekā aptuveni 150 citas pasaules valstis. Protams, pirms vēl dibināja Latvijas valsti, šajā zemē jau dzīvoja latvieši un viņu senči: latgaļu, kuroniešu, zemgaļu un seloņu ciltis. Kaut arī vācieši un vikingi apmetās te uz dzīvi pirms vairāk nekā 800 gadiem, senlatviešu cilšu vēsturiskās liecības ir daudz, daudz senākas. Viņu senči - protobalti sāka šeit ieceļot pirms apmēram 4000 gadiem. Zinātnieki ir izpētījuši, ka pirmie cilvēki Latvijas teritorijā ir parādījušies pirms 11 000 gadiem, apmēram tūkstoš gadu pēc pēdējā ledus laikmeta beigām.

Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielākā cieņā turam tradīcijas. Dažkārt, kad tradīcijas pietrūkst, iedibinām tās paši sev un turpmāk cieši pie tām turamies. Pirms sešiem gadiem manā dzīvē radās tradīcija divreiz gadā izbraukāt pa lauku ceļiem kādu no Latvijas nomales apvidiem, kad pie auto stūres sēž Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Kārnīte. Parasti tas notiek divreiz gadā - agrā pavasarī, kad kokiem plaukst pirmās lapas, un vēlā rudenī, kad beidzas lapkritis. Akadēmiķei Raitai Karnītei tie ir darba braucieni. Viņas uzskats - ekonomikā nevar paļauties uz skaitļiem vien. Lai zinātu, cik depresīvs ir viens vai otrs reģions, vai, gluži otrādi, kā tas ir pielāgojies jaunajiem tirgus apstākļiem un sācis ekonomisko attīstību, nepieciešams pabraukāt pa šo reģionu un pavērot, kā izskatās dabā mājas un zemes gabali, lauki un dārzi, ceļmalu restorāniņi un lauku viesnīcas...