Blogi

Par Latvijas Tautas frontes izveides vēsturi rakstīts daudz. Taču katram, kas stāvējis pie šīs kustības pirmsākumiem, atmiņa glabā visnotaļ individuālas emocijas un pieredzi. Tieši tāpēc es gribu šodien pastāstīt par kādu 1988. gada vasaras epizodi no manas personīgās dzīves. Turklāt man mājās atrodas lietisks pierādījums tam, ka tas viss patiesi ir noticis 1988. gada 2. augustā.

Savulaik, vēl Padomju Savienībā, elektriskās ģitāras bija aizliegtas ar likumu. Arī rokenrols pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados bija aizliegts ar likumu. Un, kā likts, arī nebūt ne visiem rietumniekiem patika rokenrola ēras rītausma. Rokenrols bija enerģisks, provokatīvs pastāvošo standartu, ticību un vērtību izaicinājums. Tas sapurināja cilvēkus.

Šos tautas dziesmas vārdus es sevī dungoju automašīnā visu ceļu no Braslavas līdz Rīgai. Tā vien likās, ka tautasdziesma, ko radījis nezināms autors neatminamos laikos, mūsdienās ir atradusi konkrētu adresi - Braslavas pagastu. Bet - visu pēc kārtas.

Šogad, vasaras sākumā, mani apciemoja jauns Amerikas latvietis, kurš gatavojās beigt savas studijas Vestpointas akadēmijā. Vestpointas diploms ir ekskluzīvs un prestižs sasniegums ikvienam amerikānim, jo īpaši reti to iegūst latvietis.

Daudz vieglāk, šķiet, būtu izvēlēties fanfaras un spožas intonācijas, bet šoreiz negribas. Negribas runāt patētiskā, pacilātā un patriotiskā tonī , negribas arī pamācīt. Bet aicināt bez liekas gražošanās, vienkārši un cilvēciski 13. septembra dienu nodzīvot lietderīgi, sakopjot savu zemi, varu bez bažām.

Vārdam saimnieks latviešu valodā ir daudzas nozīmes. Saimnieks ir gan īpašnieks, gan par savu zemi atbildīgs cilvēks, gan godprātīgs un uzticams darbarūķis, uz kuru var paļauties. Saimnieks ir goda pilns nosaukums, tas ir jānopelna. Tikai strādīgiem, godīgiem cilvēkiem ar atklātu, labu sirdi ir iespēja par sevi dzirdēt šo lielisko vārdu - Saimnieks! Svarīga arī intonācija, ar kādu šo vārdu izrunā, ne katram to pateiks, ne katram tas ir domāts.

Savā iepriekšējā blogā es jau minēju Kalupes internātskolas direktoru Aleksandru Gorodinski. 80.-tajos gados Kalupē (Daugavpils rajonā) zem nevainīgas izkārtnes internātskola bija paslēpts viens no daudziem Latvijas bērnu namiem. Tajā pirmoreiz nokļuvu Dzejas dienās un atklāju sev pilnīgi jaunu pasauli - bāreņus, kuru vecāki ir dzīvi, kuru mātēm un tēviem par amorālu dzīves veidu atņemtas vecāku tiesības. Plašākai sabiedrībai par šiem bāreņiem nekas nebija zināms, jo caur presi, radio un televīziju oficiālā vara mums centās iegalvot: padomju bērni ir vislaimīgākie bērni pasaulē. Un pēkšņi es uzzināju, ka pirmklasnieču guļamistabās uz piecpadsmit meitenēm ir tikai divas lelles, un tāpēc, lai paņemtu lelli sev blakus gultiņā, jāgaida sava kārta...

Latvija, Lietuva un Igaunija ir zināmas zem vienojošā apzīmējuma Baltijas valstis jau 90 gadus. Katrai ir pašai sava valoda, kultūra un vēsture, tomēr pasaules mērogā mēs parasti tiekam salikti vienā kulītē. Paši vien esam vainīgi, ka lielākās vēstures krustceles esam šķērsojuši vienlaicīgi. Visas trīs republikas ir dibinātas 1918.gadā, mēs visi pārdzīvojām padomju okupāciju, atjaunojām savu neatkarību 1991. gadā, kā arī pievienojāmies NATO un Eiropas Savienībai 2004. gadā. Ziņu virsrakstos, kur vēstīts par šiem notikumiem, vienmēr esam nosaukti par Baltijas valstīm un tikai kādu laiku vēlāk ir parādījušies atsevišķie valstu nosaukumi.

Vai mums vispār vajag tīru un zaļu valsti? Uz šo jautājumu Latvijas 90.gadadienas rudenī var dzirdēt visdažādākās atbildes. Vieni domā: Lai tīra tie, kas piecūko pļavas, mežus ceļmalas un upīšu krastus. Citi izprātojuši, ka ar to jānodarbojas vienīgi valstij un pašvaldībām, un godīgam pilsonim gar to nav nekādas daļas.

No desmitgades uz desmitgadi septembris Latvijā manā apziņā saistās ar Dzejas dienām. Padomju laikā, kad bija aizliegti jebkādi mītiņi un demonstrācijas, izņemot brīvprātīgi obligātos gājienus 1. maijā un 7. novembrī, Dzejas dienas izvērtās par mēģinājumiem un vēstnešiem tām masu manifestācijām, kas 80. gadu beigās pulcēja Tautas fronte. Zināms, septiņdesmitajos gados, dodoties uz tikšanos ar lasītājiem attālos Latvijas nostūros, rakstnieki par tādu Tautas fronti nemaz nedomāja. Pārpildītajās zālēs vai brīvdabas estrādēs viņi vienkārši lasīja savus jaunos darbus, turklāt arī tos, kurus cenzūras apsvērumu dēļ nepieņēma drukāšanai piesardzīgie avīžu un žurnālu redaktori, bet tauta uzmanīgi klausījās, apgūstot Ēzopa valodas ābeci, un pateicībā apbēra autorus ar rudens ziedu klēpjiem.