Blogi

Tieši tā: abi vārdi - Rīgas Barikādes - ar lielo burtu. Un, kaut gan 1991. gada janvārī barikādes cēla ne tikai Rīgā (tās bija, piemēram, arī Liepājā), tomēr Rīgas Barikādēm ir īpaša lappuse Latvijas neatkarības atgūšanas vēsturē. Jau tāpēc vien, ka smagā lauksaimniecības tehnika no visattālākajiem zemes rajoniem mēroja ceļu uz Rīgu, lai galvaspilsētā aizstāvētu likumīgi ievēlēto parlamentu un tobrīd vēl pasaules neatzītās Latvijas Republikas valdību.

Mūslaikos itin viegli būt ciniķim un būt par to lepnam. Neanalizēšu, kāpēc, bet arī neliegšos - man reizēm piemīt šī vājība... Taču, kad sāku veidot Latvijas deviņdesmitgades dienasgrāmatu - portālu internetā, mani jau sagaidīja svētku gada devīze - Iededzies par Latviju! Mans cinisms noplaka, jo es sajutu, cik izaicinoši un reizē cik nopietni tas skan. Manuprāt, neviens nekad nav tik privāti uzrunājis ikvienu cilvēku šeit Latvijā, kā arī citviet pasaulē, kā šī devīze, aicinot padomāt un darīt sevis un Latvijas labā.

Veselu diennakti Raimonds Bergmanis stāvēja lietus pielieta futbola laukuma centrā Rīgā un runāja mikrofonā. Viņš runāja, kamēr 3844 cilvēki meta apļus ap viņu. Visi bija brīvprātīgi pieteikušies veikt 100 metrus Daugavas stadiona celiņā, tādējādi mēģinot pārspēt Ginesa Pasaules rekordu, un bija sabraukuši no visas Latvijas (un daži pat no Šrilankas), lai piedalītos 24 stundu skriešanas stafetē. Iepriekšējais rekords - 1848 dalībnieki, pieder Singapūrai, un dažiem latviešiem bija radusies doma, ka šī rekorda pārspēšana būtu jauka dāvana Latvijai tās 90. dzimšanas dienā.

Režisores Ināras Kolmanes filma Mans vīrs Andrejs Saharovs - Latvijas filmu studijas Deviņi un franču kinodokumentālistu kopdarbs, tika prēmēta vairākos starptautiskajos festivālos. 2007. gadā Latvijas nacionālā kinofestivālā Lielais Kristaps šai lentei piešķīra galveno balvu nominācijā Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma. Visā pasaulē joprojām ir liela interese par leģendārā padomju akadēmiķa Andreja Saharova personību. No vienas puses, Saharovs ir ūdeņraža bumbas tēvs, no otras - nesamierināms PSRS ideoloģijas kritiķis, sirdsapziņas cietumnieks, izsūtīts mājas arestā Gorkija pilsētā, kas tolaik bija slēgta ārzemniekiem...

Kaut gan šogad Latvija atzīmē 90 gadus kopš tās dzimšanas, cits pieminēšanas vērts skaitlis ir 17. Tie ir 17 gadi, kopš 1991.gadā tika atjaunota Latvijas neatkarība. Tas nešķiet daudz līdz brīdim, kad apzināmies, ka Latvijas pirmā nacionālās suverenitātes, demokrātijas un savas valsts pārvaldības pieredze ilga vien 22 gadus - no 1918. līdz 1940. gadam.

Laikā, kad atceramies Latvijas Tautas frontes dibināšanu un līdz ar to arī Atmodas laiku, man īpaši svarīgi ir pieminēt cilvēku, kas bija viens no šī laika tautas varoņiem. Ir jāatšķir divdesmit gadu vecas vēstures lappuses...

Gadsimtu garumā Rīgā skanējušas dažādu tautu valodas, bet no baznīcu torņiem pulksteņi un zvani zvanījuši dažādu konfesiju dievlūdzējiem. Doms, Pētera un Jēkaba baznīca, citu dievnamu smailes izsenis grezno Daugavmalas panorāmu. Un atstatu no tiem Esplanādes laukumā stāv tikai 19. gadsimta nogalē uzceltā Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle. Trīskārt izglābtā Rīgas katedrāle - tā to sauc paši draudzes locekļi. Kāpēc?

1937. gadā kāds Anatols Dinbergs, 26 gadus jauns latviešu diplomāts, devās uz Ņujorku lai strādātu Latvijas konsulātā. Kad Padomju Savienība okupēja Latviju, Dinbergs atteicās atgriezties okupētajā dzimtenē, tāpat kā vairums latviešu diplomātu. Tā kā Savienotās Valstis neatzina Latvijas aneksiju, bet gan turpināja atzīt Latvijas Republiku, kuru pārstāvēja Anatols Dinbergs, viņš saglabāja savu diplomāta statusu Savienotajās Valstīs.

Kad man jautā: „Kas tevi visciešāk piesaista Latvijai?", es vienmēr atbildu: „Cilvēki". Lai būtu pavisam godīgi, precizēju: ne jau visi Latvijas iedzīvotāji kā tādi, bet atsevišķi cilvēki, kas palīdzēja man izdzīvot dzīves vistumšākajā stundā un kam šūpulis kārts tieši Latvijas zemē. Bez šaubām, to skaitā jāmin arī Lidija Duršica, tagad jau nelaiķe. Pēc tautības latviete, pēc nodarbošanās konditore, pēc asins grupas Māte Terēze. Par viņu mans šodienas stāsts.

Gluži tāpat kā katrai valstij ir savs karogs, ikvienai no tām ir arī sava himna. Pilsoņi parasti dzied savu himnu valsts svētku dienās vai atklājot nozīmīgus pasākumus. Daudzos gadījumos valsts himnas dziedāšana ir spontāna, ja klātesošos pārņem lepnuma un patriotisma vilnis. Dažādu valstu himnas mēs bieži dzirdam sporta pasākumos.