Blogi

Svētki ir nākuši un notikuši. Tie ir bijuši. Un drīz atkal būs - Latvijas jubilejas gads ir simboliski noslēdzies, pārejot citos svētkos... Pirmajā Adventē esam iedeguši vienu no četrām svecītēm Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Simboliski tas notika svētdien Alūksnē, kur atklājām 21. gadsimta kolonnu - dāvinājumu šīs pilsētas uzcītīgajiem un idejām bagātajiem iedzīvotājiem, kam piederēja visdrosmīgākais Gaismas tiltu projekts Latvijā. Viņi 22. augusta vakarā izveidoja ceļu no gaismas un ziediem, savienojot trīs pilsētas tiltus.

Jūs jau zināt - latvieši mīl klusējot. Bez skaļiem vārdiem, bez patētikas, kā baidoties, ka tā var noplicināt visu, kas skaists un īsts. Arī es tā domāju - līdz mirklim, kad kopā ar kolēģiem sākām veidot Valsts prezidenta kancelejas un izdevniecības „Žurnāls SANTA" kopdarbu - Latvijas 90. dzimšanas dienai veltīto žurnālu „Es mīlu savu Latviju".

Vēl ilgi pirms latviešu ierašanās šī zeme bija klāta ar ledu. Kad ledus izkusa un ledāji atkāpās, uz zemes pamazām atgriezās dzīvība. Tērcītēm un upēm ieplūstot jūrā, uz šo zemi sāka plūst cilvēki. Ledum un ūdenim pārveidojot ainavu, arī senajiem cilvēkiem, kas šeit bija apmetušies, nācās šīm pārmaiņām piemēroties. Radās ciltis, valodas un kultūras, dažkārt izcēlās sadursmes, tomēr notika arī saplūšana un apvienošanās.

Un, lūk, es rakstu savu pēdējo blogu jubilejas projektā, kam par devīzi izvēlēti vārdi Iededzies par Latviju! Jau pēc dažām dienām Latvija svinēs savu deviņdesmito dzimšanas dienu.

Vēsturiski Latvija arvien ir bijusi visam vidū. No brīža, kad vārdi "Baltijas valstis" kļuva zināmi starptautiski, Latvija ir vienmēr bijusi pa vidu. Mēs no tā nevaram izvairīties. Nekad nevarēsim. Kamēr vien Igaunija, Latvija un Lietuva tiks skatītas kopā kā viens reģions un sauktas par Baltijas valstīm, Latvija arvien ģeogrāfiski, politiski, kultūras un garīgā ziņā būs vidējā. Tas nāk kopā ar teritoriju.

Dažos iepriekšējos blogos es jau stāstīju par to, kādas vietas Latvijas kartē tā vai citādi ir saistītas ar manas pašas likteni. Vidzemē tie ir Dikļi, Zemgalē - Misa un Bēne, Latgalē - Aglona un Kalupe... Šodien ir pienācis laiks atzīties mīlestībā Kurzemei. Īpaši tāpēc, ka arī šajā Latvijas daļā man ir nācies ne vien padzīvot kā vasarniecei, bet arī ziemas vakaros kurināt krāsni Ķesterciemā (šai ciemā kādreiz esot dzīvojis Engures baznīcas ķesteris) un uzrakstīt tur stāstu grāmatu "Baltās kāpas".

Ticu, zinu un esmu pārliecināts par mūsu valsts dīdžeju latvju dziesmu preparēšanas prasmi, tamdēļ nešaubos, ka naktī no 15. uz 16. novembri mūs gaida vismaz daži negaidīti pārsteigumi. Visvairāk kārojas dzirdēt kādu jaunu tautas dziesmas versiju un ceru, ka dīdžeji/producenti izvēloties skaņdarbus to liks aiz auss, jo ar tautas dziesmu remiksiem viņi mūs līdz šim nav sevišķi lutinājuši. Veiksmi darbā!

Kad 1991. gada augustā tika atjaunota Latvijas neatkarība, es strādāju Latvijas diplomātiskajā misijā ASV, Vašingtonā,. Tam sekojošajās dienās mēs saņēmām daudz apsveikumu gan no seniem, gan arī jauniem draugiem, bet starp tiem bija viens, ko es nekad neaizmirsīšu.

Mēdz teikt, ka vēsture nepazīst vēlējuma izteiksmi: kas būtu, ja... Un tomēr riskēšu izteikt pieņēmumu, ka par Latvijas neatkarības atgūšanu mums nāktos samaksāt daudz lielāku asiņu cenu, ja barikāžu janvārī dumpīgās Baltijas pusē nenostātos Demokrātiskā Krievija. Tieši tā saucās politiskā kustība, kam Maskavā bija vadībā pirmā viļņa demokrāti - Starpreģionālās deputātu grupas valdes locekļi.

Pagājušajā vasarā Latvijas Institūts izvaicāja Latvijas jauniešus par to, kādu viņi vēlētos redzēt Latviju pēc 10 gadiem. Septembrī mēs saņēmām vairāk nekā 500 atbilžu no ļoti gudriem jauniešiem. Kad stāstīju kādam žurnālistam par minēto projektu, viņš šo pašu jautājumu uzdeva man.